Kontaktinformācija  |  Viegli lasīt  |  Lapas karte   
             

Lielvārde – brīnišķīga vieta Latvijā, kura apvīta ar senatnes notikumiem, leģendām un tradīcijām. Jā, tradīcijas mūsu novadā ir goda vietā. Par marta tradīciju Lielvārdē kļuvis Gunāra Priedes amatierteātru festivāls PIE MUMS MARTĀ, kurš notika arī šogad. Vispirms piemiņas brīdis Lielvārdes Lāčplēša kapos pie rakstnieka atdusas vietas, pēc tam izrāžu festivāls visas dienas garumā, un šogad arī Gunāra Priedes RAKSTU 5. sējuma atvēršanas svētki.

Šogad rakstniekam 89, kaut fiziski mūsu vidū viņam bija atvēlēti vien 72 gadi. Šis ir jau 17. gads bez rakstnieka, bet viņš joprojām turpina dzīvot savu tuvinieku, draugu, neskaitāmo paziņu, lasītāju un Lielvārdes Tautas teātra atmiņās. Viņa lugas joprojām skatāmas gan uz profesionālo, gan amatierteātru skatuvēm.

Tuviniekiem viņš bija Gunārs vai Gunāronkulis, Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolas skolēniem – rakstnieks no skolas programmas, pie kura, sasniedzot 12. klasi, 1. septembrī droši varēja iet ciemos uz sarunu par dzīvi. Bet pagājuši 17 gadi bez autora… Kā tad ar tradīcijām?

Blakus dramaturgam vienmēr bijusi kādreizējā Lielvārdes vidusskolas latviešu valodas skolotāja, ilggadējā Pumpura muzeja darbiniece un teātra režisore Dzidra Bļodone. Tradīcija iet ciemos turpinās, tikai tagad divpadsmitie kopā ar savu latviešu valodas skolotāju maijā pirms izlaiduma eksāmeniem dodas uz Atmiņu pēcpusdienu Upes ielā, lai klausītos par to, kāds bija Gunārs Priede dzīvē, kas bija viņa draugi un kā radās lugu ieceres. Grāmatās un internetā katrs var atrast dramaturga biogrāfijas faktus, taču par personības niansēm vislabāk var uzzināt, klausoties Dzidras Bļodones stāstījumu par Priedes saistību ar Ventspili, Rīgu un Lielvārdi – nozīmīgākajām vietām autora dzīvē.

27. aprīļa pēcpusdienā pie skolotājas Bļodones ciemojās Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolas 12. klases (audz. S. Trence) abiturienti, kuri bija patiesi ieinteresēti klausītāji. Kāpēc ieinteresēti? Tāpēc, ka paši ir daudz lasījuši, un, ja cilvēks lasa, tad arī domā un vērtē ne tikai izlasīto, bet arī dzīvi un apkārt notiekošo. Nereti dzirdam izmisuma pilnus saucienus pēc palīdzības – bērns nelasa! Lasīšanas tradīcijas sākas ģimenē, kad bērns redz lasām savu vecmāmiņu un vectētiņu, kad pēc darba dienas laiku lasīšanai atrod māte un tēvs, tad latviešu valodas skolotāja uzaicinājums izlasīt kārtējo apjomīgo grāmatu tiek pieņemts bez ierunām un dažreiz pat ar prieku.

Fotogrāfijā redzamie divpadsmitās klases skolēni ir lasījuši gan Lindgrēnu, Milnu, Poruku un Sudrabu Edžu mazajās klasēs, gan Ibsenu, Remarku, Šilleru, Šekspīru, Raini, Blaumani, Rozīti, Ezeru, Servantesu, Bokačo, Igo, Jaunsudrabiņu un Priedi vidusskolas klasēs. Kā redzams, visi palikuši dzīvi… un izskatās tīri labi. Tāpēc skolēnus interesēja arī Gunāra Priedes dzīves veiksmes, neveiksmes un tīši pāridarījumi, jo viņš ir bijis vienīgais oficiāli aizliegtais latviešu rakstnieks, un viņa 1967. gadā sarakstītā luga „Smaržo sēnes” tika izrādīta tikai pēc diviem gadu desmitiem (1988. gadā) – vispirms Lielvārdes, pēc tam Rīgas Jaunatnes teātrī.

Visā vērīgi ieklausījās arī jaukā taizemiešu meitene, jo viedums un laipnība ir saprotama arī tad, ja latviešu valodas zināšanas nav tik plašas. Laiks ciemojoties un apskatot daudzās fotogrāfijas un materiālus, pagāja ļoti ātri, un sarunas noslēgumā skolotāja atbildēja uz jautājumiem, un viens no tiem bija – vai jūs arī esat attēlota kādā Priedes lugā? „Jā,” teica skolotāja, „man jau Gunārs neteica, ka tā esmu domāta es, bet vairākos tēlos sevi atpazīstu.”

Skolotājas Dzidras Bļodones novēlējums mūsu divpadsmitajiem – novērtējiet savus klasesbiedrus, jūs drīz aiziesiet katrs uz savu pusi, sāksies jauns jūsu dzīves posms, bet jums nekad vairs neveidosies tāds kolektīvs, kāds ir skolas laikā. Un centieties atrast tādu profesiju, lai darbs nav mokas, bet sagādā prieku un gandarījumu.




 X