Kontaktinformācija  |  Viegli lasīt  |  Lapas karte   
             

Līdzīgā vēsture vieno. Bet ģeogrāfiski atšķirīgā valstu atrašanās vieta padara mūs tik dažādus – ziemeļnieciski vēsie latvieši un karstasinīgie gruzīni. Ar ceļa vārdiem: esiet gatavi pieņemt pārsteigumus ik uz soļa, neuztraucieties par sīkumiem un neesiet pārāk punktuāli, 9. augusta rītā dodamies ceļā.

Ja, dodoties ceļojumā ar autobusu, tautu tērpam tiek atvēlēta atsevišķa vieta 1. stāvā uz stangas, tad tagad tas ir jāieloka 158cm un 23kg. Liekot Lielvārdes goda tērpu koferī, pa īstam tiek atskārsts, cik daudz sastāvdaļu tam ir!

Cerot ieelpot svaigu gaisu, izkāpjot Tbilisi, „Boryspil” lidostā, elpu aizrauj karsts vējš. Ir nakts un no svaiguma ne vēsts. Kā visīstākā tūristu grupa, apkrāvušies ar koferiem, dodamies autobusa virzienā, kuram mūs jāaizgādā līdz viesnīcai. Latvietim neaptveramā ātrumā braucam pa lielpilsētas ielām.

Bet ceļš no Tbilisi uz 270 km attālo Ambrolauri kalnos, kurā norisināsies starptautiskais deju festivāls, ir mokošs. Izkaltusi stepe un betona būvējumi.

Ambrolauri sastopam vēl latviešus – Jaunolaines kultūras nama vidējās paaudzes deju kopu “Viducis” un deju ansambli “Pērkons” no Rīgas, nu gluži kā dziesmu un deju svētkos. Visa iela dun... Cik latviska pilsēta! - neviļus iesaucas kāda dāma no „Lāčplēša”.

Saprotam, ka aiz ne pārāk glītajām sētām slēpjas normālas mājas. Sēta apjož ikvienu pagalmu, jo... pa ielu ikdienišķi pastaigājas govis un cūkas. Ja nav sētas, pagalmā nekas neaug – viss garāmejot tiek apēsts.

Nākošajā dienā pēc brokastīm dodamies iepazīt vietējo vīna ražotni „Royal Khvanchkara”. Esam Gruzijā. Mācāmies – kas lemts, tas notiks, vienalga, stundu vai divas ātrāk vai vēlāk. Bet kalnos nav jāsteidzas. Vīns nebeigsies…

Pēc vīna seko mākslas muzeja apmeklējums, kurā ātri rodam ieskatu modernisma un klasiskajā glezniecībā. Neviļus daži no „Lāčplēša” telpiskajos mākslas darbos saskata zināmu līdzību ar sevi.

Pēc divu dienu ilgas aklimatizācijas dodamies dejot. Ceļš ved augšup kalnā. Kā pa kalnu upes gultni braucam augšup kādas 40 min. Asākām sajūtām priekšā braucošais busiņš apstājas un sāk ripot atpakaļ... Viss beidzas labi. No + 40C esam nokļuvuši +18C. Šī vakara koncerts bez tautu tērpiem ir ieplānots kā ģenerālmēģinājums, lai parādītu tuvējās apkārtnes ļaudīm, cik dažādi dejo citās valstīs. Šajā ciemā ziemā dzīvo vien 3 ģimenes, bet šovakar ir saradušies daudz interesentu zirgos, kājām, džipos. Vakars tiek aizvadīts nopļautā pļavā ar bedrēm un bedrītēm, latvāņu kātiem un auļojošiem zirgiem fonā. Šajā vakarā tiek apbalvots zirgu skriešanās sacensību uzvarētājs.

Dejotprieks kalnos nav mazāks kā citviet. Pēc bagātīgā koncerta kalnu pļavā tālākais jau ir pārbaudījums tam, kā tu spēj pieņemt apstākļus, kuriem neesi gatavojies. Vai tiešām dzīve sākas uz komforta robežas? Ar balles kurpēm pa bedrainu celiņu tumsā dodamies kopējās vakariņās. Domājot par akmeņaino un stāvo atpakaļceļu no kalna gar aizām, pamanām, ka šoferīši siltumam, bet, varbūt, drosmei ierauj konjaciņu no tējas glāzēm. Un kā odziņa uz kūciņas tumsā atskan automāta šāviņu rinda. Filma? Nē. Esam Shkmeri – 1800m v.j.l. Otrā dienā skatoties kartē, grūti saprast – kā mēs tur nokļuvām. Un vēl grūtāk – kā mēs nokļuvām atpakaļ?!

Dienā pēc ģenerālmēģinājuma kalnos, līdz svētku gājienam, kas paredzēts plkst.17:00, „Lāčplēsis” ir apņēmības pilns uzkāpt kalnā. Saprotam, ka Gruzijā cilvēki ir radinieki. Toma mājas saimnieks ātri noorganizē savu radinieku vieglo transportu, lai mēs uz pusdienām būtu atpakaļ.

Ja latvietis ierastos Gruzijā ar savu auto, iespējams, viņš nekur tālu netiktu. Gruzijā braukt ir jāmāk! Latvietis pirms manevra veikšanas varētu pieklājīgi rādīt pagriezienu, kamēr izdeg lampiņa. Te, lai paziņotu citiem satiksmes dalībniekiem par savu nodomu, tiek signalizēts. Braukšanas ātrums apdzīvotā vietā mēdz sasniegt 140 km/h. Latvietim tādā reizē acu priekšā tiek uzburta aina ar nejauši izskrējušu bērnu uz ielas, sadursmi ar cūku vai govi ... Bet te nebur un nesapņo. Te brauc. Un strauji bremzē. Ja vajag, apdzen pa labo pusi.

Tsesi kalna virsotnē pirms zemestrīces bijusi baznīca. Tagad tās drupas joprojām rotā svētbildes un baznīcas sveču notecējušais vasks, blakus ir uzlikts piemiņas krusts. 50 min +40C karstumā visi kāpj augšup un lejup. Neviens augšā nepaliek. Un ir tik lepni par sasniegto!

Svētku dalībnieku gājiens paredzēts plkst 17:00. Nepaiet ne pusotra stunda, un viss sākas. Koncerts pilsētas Ambrolauri centrālajā laukumā ir bagātīgs. Tā kārtību neizjauc pat lietus mākonis. Lāčplēsim paveicas. “Es mācēju danci vest” un “Kad tie zēni prūšos gāja” tiek nodejots jau “pa sauso” bez peļķēm. Koncerta laikā no skatītāju vidus uzrodas Laimas Vaikules fans. Viņš tik ļoti daudz stāsta par mākslinieci un tik ļoti priecājas latviešus šeit redzēt, ka šķiet, mēs jau visas esam kā Laimas...

Pēc kopīgajām pēckoncerta vakariņām ballītē tautu draudzība sit augstu vilni. Ballītes muzikālais izpildījums aprobežojas ar datoru un youtube, bet – kultūra vieno jebkurā gadījumā. Ne jau formai ir nozīme, bet saturam. „Prāta vētras” „Lidmašīnas” un „Bermudu divstūra” „Ballējam neguļam” daļai no Ambrolauri iedzīvotājiem kādu laiku nebūs vienaldzīgas.

Pirmdien māksliniekiem no uzstāšanās brīva diena. Paredzēts Gelati klostera un Svaneti alu apmeklējums. Ar apšaubāmu tehnisko kārtību, pa ceļam vēl to uzlabojot, divstāvīgais autobuss mūs aizvizina līdz klosterim, tā apkārtnē ir citādākas mājas kā Ambrolauri. Šķiet, tās ir greznākas un to saimnieki turīgāki. Par alām varu citēt „Lāčplēša” dejotāju: „par manu naudu aizved uz vietu, kur es netieku iekšā”. Pirmdienās tās ir slēgtas apskatei. Alu vietā tiek iepazīta Kutaisi pilsēta ar raksturīgo tirgu  un tuvējā pilsētas baznīca kalnā.

Tuvojas ceļojuma beigas. Šodien viss notiek ne pēc gruzīnu “stieptās” precizitātes, bet pavisam konkrēti un laikā, latvietim saprotami. No rīta tiekam aizvesti uz tuvējās upes Rioni krastu, lai ar gumijas laivu laistos pa to lejā. Katrā laivā ir zinošs instruktors, kas vieš uzticību pat tajos, kas ar ūdeni šādās straujās upēs ir “uz jūs”. Apmēram 2 stundas apskatām pilsētu un tās 20 km tuvo apkārtni gar upi no neraksturīga skatu punkta. Skarba vide. Latvieši nedrīkst vairs teikt, ka viņu zemē nekas neaug. Lūk, te, tiešām neaug, jo nav kur. Ir tikai akmeņi un maza kripatiņa melnzemes... Ja kaut kam tomēr ir paveicies uzaugt, tad pastāv 99% varbūtība, ka viņu apēdīs garāmejoša cūka.

Dodoties tērpos uz pilsētas galveno laukumu, lai brauktu uz koncertu pilsētiņā Oni, sāk līt. Oni gan lietus ir mitējies un varam skaisti bez lietussargiem doties svētku dalībnieku gājienā, kura laikā skatieni aizķeras aiz Kaukāza kalnu sniegotajām galotnēm... Himna “Dievs svētī, Latviju”, deja “Pie Dieviņa gari galdi”, gruzīnu trīsbalsīgie dziedājumi tikai Kaukāza tautām raksturīgajā balss tehnikā, kalnu varenums līdzās un dzestrais gaiss no tiem rada sajūtu – mirkli apstājies! Tik ļoti gribas to izbaudīt un uzņemt sevī maģisko enerģiju, ko dod šī vieta un laiks!

Ir pienākusi ceļojuma pēdējā diena, kad ar visdažādāko personu iesaistīšanu no organizatoru puses tiek panākts, ka „Lāčplēsis” nedodas prom reizē ar visiem no rīta, lai nekvernētu Tbilisi lidostā 17 stundas. Tā vietā izmantojam vietējo labvēlību un izdevību iepazīt Dienvidkaukāza nogāzes vēl tuvāk Krievijas robežai. Apdzīvota vieta Shovi. Augstas, taisnas egles resniem stumbriem, dadži un govis ar zvaniņiem kaklā pļavā, vietējie zirgos un kalnu upe ar ledusaukstu ūdeni. Skaisti. Skarbi. Un domas solīti pa solītim no kalna lejup raiti dodas uz... mājām. Mājās, kur arī netrūkst viesmīlības, bet tā nav uzmācīga. Tā ir pietiekama. Mājās, kur neaug vīnogas un arbūzi, bet aug upenes un dzērvenes. Mājās, kur braucam pa briesmīgiem purvos uz kūdras būvētiem ceļiem, bet kur nav zemestrīču. Mājās, kur ciena viens otra laiku un saprotas bez vārdiem. Mājās, kur neskan šāviņi un cilvēki vakaros dejo un dzied. Mājās, kuras šodien noteikti var saukt par Laimīgo zemi.

28. oktobrī kolektīvs aicina uz deju koncertu Gruzijas noskaņās, kur piedalīsies deju kolektīvi, kas dejoja Gruzijā.




 X